Otrais pasaules karš daudziem izpostīja dzīvi: atņēma tuviniekus, atņēma mājas, pārdzīvotās šausmas lika daudziem dzīvot bailēs vēl daudzus gadus pēc kara. Dzīvi palikušajiem pēckara laiks bija smags, lai gan daudzas lietas te ritēja vēl ierastajās pirmskara sliedēs. Te bija veikali, tirgus, darbojās dažādi amatnieki. Pēterpils-Aglonas iela pārtapa Komjaunatnes ielā un ebreju vienstāva koka mājās ienāca citi iedzīvotāji.

Višķu pagasta Izpildkomiteja savu darbu sāka jau 1944. gadā, tūlīt pēc vācu aiziešanas. Višķu pagasta teritorijā bija 9 lauku padomes: Ambeļu, Augstkalnes, Dubnas, Maļinovas, Medupes, Podgurjes, Silavišķu, Višķu un Grietānu. Par pagasta administratīvo centru kļuva Špoģu ciems. 1948. gada 1. aprīlī Višķu pagastā  bija 9104 iedzīvotāji, 2168 - saimniecības. 1948. gadā Višķu pagasta teritorijā tika izveidoti 38 kolhozi. (Daugavpils zonālā Valsts arhīva izziņa)

Tirgotāju Pogiļu dzimta

Pierakstīts pēc V. Vagales stāstījuma 

Višķu ciems arī pēckara periodā saglabājās kā tuvākās apkārtnes tirdzniecības centrs. Veikalu bija daudz – pārtikas preču veikals, alkoholisko dzērienu veikals, rūpniecības preču veikals, nocenoto preču veikals, saimniecības preču veikals, 1978. gada tika atvērts sadzīves tehnikas veikals.

Šeit lielā izvēlē bija apģērbi, dažādi audumi, apavi, elektropreces, mēbeles, ledusskapji, radiouztvērēji, televizori. Bija kvalitatīvas preces no ārzemēm, importa apavi no Itālijas, Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas. Svētdienās Višķu ciema centrs bija pārpildīts ar mašīnām. Te brauca iepirkties no visas tuvākās apkaimes – Daugavpils, Rēzekne, Madona u.c. Cilvēku pirktspēja bija ļoti laba.

Pēckara periodā tirdzniecībā joprojām darbojās ebreju Pogeļu dzimta – brāļi Benjamins (Biņka) un Grigorijs. B. Pogelis strādāja pārtikas preču veikalā, Grigorijs un viņa sieva Faina strādāja rūpniecības preču veikalā. Pēc iedzīvotāju atsauksmēm – ļoti laipni, pretimnākoši, ar ebrejiem piemītošo tirdzniecības, tirgotāja, pārdevēja gēnu. Benjamina veikalā varēja nopirkt riekstus šokolādē, kas stāvēja uz plauktiņa, baltmaizi, siļķi, kas glabājās koka mucās un arī šņabi.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Pogeļu dzimtas pieredzi tirdzniecībā pārņēma Vilhelmīne Vagale. Viņa pēc Daugavpils Tirdzniecības skolas absolvēšanas sāka strādāt Višķu rūpniecības veikalā kopā ar Grigoriju Pogeli un drīz, viņa iedrošināta, kļuva arī par šī veikala vadītāju. Var teikt, tas bija viņas pirmais skolotājs, kas ievadīja tirdzniecības jomā, gudrībās. Ļoti izpalīdzīgs, atsaucīgs, laipns. Kopumā Višķos 20. gs. 60-70. gados strādāja 15 tirdzniecības darbinieki un katru gadā Ostrovā svinēja tirdzniecības darbinieku dienu.

Muzikanti Rimšāni

Pierakstīts pēc A. Lipiņas stāstījuma 

Jāzeps Rimšāns 14 gadu vecumā zaudēja redzi. Tas notika 1945. gadā, kad viņš ar draugiem aizgāja uz kalnu, kur sprāga kara laika mīna. Draugi gāja bojā, bet Jāzepam šķembas trāpīja galvā un viņš zaudēja redzi. Visi ārsti vēl bija frontē, bet vecāki cīnījās par viņa veselību, veda uz klīnikām uz Odesu, Ļeņingradu, Maskavu, bet redzes nervs jau bija atrofējies. Puika ļoti pārdzīvoja redzes zaudējumu, bet nezaudēja dzīvotgribu. Rīgas vājredzīgo skolā apguva braila rakstu, bet privatskolotājs iemācīja spēlēt akordeonu. Mājās viņam bija darba istaba, kur viņš taisīja korķus un pelnīja naudu iztikai, kā arī spēlēja kāzās, zaļumballēs un deju vakaros Višķos un tuvākajā apkārtnē. Jāzeps no Borovkas sādžas atveda sev sievu un iemācīja arī viņu spēlēt uz bungām. Viņiem abiem bija laba balss. Pēc kara Višķos bija klubs (tautas kultūras nams), kur mākslinieciskā pašdarbība bija augstā līmenī. Jāzeps un Juzefa Rimšāni no Višķiem bija pazīstami muzikanti visā tuvākajā apkārtnē – spēlēja zaļumballēs, kāzās un citos svētkos. 1960. gadā viņi nopirka māju Višķos Tirgus ielā 9, lai arī joprojām dzīvoja tēva mājās Višķu pagasta Putānu-Pakņu sādžas viensētā pie Podgurjes dzirnavām.

Viņu meita Aina atceras: “Mēs ar vecmammu šad tad atbraucām uz Višķiem. Tirgus ielā 9 dzīvoja īrnieki: mediķi, maizes ceptuves darbinieces, ebreji – skroderis Bors ar sievu Rozu. Viņiem bija dēls Zjamns. Ļoti labestīgi un draudzīgi, komunicēja latgaliešu un krievu valodā. Viņu dēls bija mūziķis – pabeidza konservatoriju Rīgā. Blakus mājai bija tirgus laukums, kur svētdienās sabrauca tirgotāji. Vectēvs Jānis Rimšāns no savām mājām Putānu-Pakņu sādžas  veda uz tirgu sviestu mārciņās tirgot, ja bija sivēnmāte, tad veda arī sivēnus tirgot. Tirgus laukums bija norobežots ar žogu un vārtiem, iekšā atradās tirgošanās galdi, letes. Tirgus darbojās līdz ~ 1965. gadam. Vēlāk šeit uzstādīja ekrānu un rādīja indiešu filmas. Sešdesmito gadu otrajā pusē tirgus vairs  nedarbojās un tirgus žogs pamazām sabruka. Blakus mājai Tirgus ielā 9 bija birztaliņa, tās vidū laukums, liels dīķis un tur notika zaļumballes, tur tētis Jāzeps spēlēja akordeonu un mamma Juzefa bungas”.

Šūšanas meistars Kazimirs Vindelis

Pierakstīts pēc Dainas Kusiņas stāstījuma 

Skrodera amatu Kazimirs Vindelis apguva pie kāda meistara Nīcgalē. Pirms kara Kazimirs staigāja pa mājām un šuva par vēdera tiesu, kādu laiku strādāja Daugavpilī cietoksnī, tad devās uz Rīgu piepelnīties. Kara laikā pabija Salaspils koncentrācijas nometnē.

1946. gada 1. janvarī tika atvērta Šūšanas darbnīca Višķos un par tās vadītāju pieņemts Kazimirs Vindelis. Pēckara laiks bija smags. Sākumā K. Vindelis dzīvošanai īrēja istabiņu, tad nopirka čigānu būdiņu Aglonas ielā. Višķos visi viņu pazina ne tikai kā skroderi, kas prata šūt skaistas cepures un mēteļus, bet arī kā galantu, modīgu un komunikablu vīrieti – pie viņa mājās vienmēr kāds iegriezās īsināt laiku. Lai arī skolā nebija gājis, taču pats iemācījās lasīt  gan latviski, gan krieviski. Viņš nēsāja paša šūtās drēbes un prata labi dejot. Pie viņa brauca klienti ne tikai no Višķu pagasta, arī no Daugavpils.

Lai ģimenei būtu kaut kas vairāk ne tikai vēdera tiesai, Kazimirs Vindelis strādāja Višķu tehnikuma kopmītnēs par komendantu, mājās audzēja dažādus stādus: tomātus un gurķus, ko labprāt pirka vietējie. Pats iemācījās fotografēt un taisīja foto skolēnu braukšanas biļetēm. Tikai 1964. gadā viņa dēls Jānis Aglonas ielā uzcēla jaunu māju.

Kazimirs Vindelis nodzīvoja garu mūžu –  92 gadus. Atceroties agrākos laikus, saviem mazbērniem viņš stāstīja, kā Višķos ļoti draudzīgi sadzīvoja dažādas tautības: latgalieši, krievi un ebreji. Katra tauta šeit svinēja savus svētkus.  Kā košākos svētkus atceras zirgu rikšošanas sacensības uz Dotkas ezera 1949. gada ziemā. Svētkos visi bija saposušies, īpaši krāšņas bija krievu sievietes ar skaistiem krāsainiem lakatiem. Viņa sieva bija prasmīga mājsaimniece: cepa garšīgus pīrāgus un gatavoja sautējumus, rūpējās par mājdzīvniekiem, veidoja no krepparīra krāšņas puķes ar kurām rotāja mājās esošās svētbildes, no vīra iemācījās arī šūt. 

Višķu ciema amatnieki

Pierakstīts pēc N. Leonova un K. Meležikas (dz. Leonova) stāstījuma

Vecticībnieki šeit ieradās pēc tā sauktā raskola. Leonovi apmetās Maskovskajā pie Višķu ezera, Trifonovi – Zabornajā aiz Luknas ezera. Nikolajs un Fjokla viens otrā ieskatījās kādā večerinkā Maskovskajā.  Apprecējās un 1953. gadā nopirka no čigāniem koka māju Višķos, Mednieku iela 9. Apbrīnojami, kā tēvs pats savam rokām atjaunoja, kaut gan nebija nekādu celtniecības materiālu. Toreiz Višķos Mednieku ielā bija guļbaļķu zemas koka mājas uz diviem galiem. 

Viņu bērni dalās savās atmiņās par dzīvi 20. gs. 50-60.tajiem gadiem Visķu ciemā. Māte bija ļoti ticīga un ievēroja visas reliģiskās tradīcijas, bet tēvs teica: “Negrēko, nedari sliktu, palūgties var jebkur un Dievs tevi uzklausīs.”

Vecākā paaudze vēl atcerējās un stāstīja kā Višķos ieradās prezidents Kārlis Ulmanis. Fjokla Trifonova toreiz bija maza meitene un prezidents toreiz likās tik liels. Nikolajs Leonovs stāstīja par rikšotāju sacensībām uz Dotkas ezera, par tirgu, kur ieradās arī cirks, bet nemiera cēlājus – huligānus ieslodzīja blakus esošajā pagrabā.

Visiem atmiņā bija liktenīgā 1941. gada jūlija diena, kad cauri Višķiem uz Daugavpili virzījās ebreju kolonna – cilvēku acīs izmisums, pārgurums, bet vēl cerība... Genocīds (ivritā holokaustu dēvē par šoā (השואה — 'katastrofa')) pret ebreju tautu tika paveikts bez tiesas, bez lieciniekiem, Vācijas drošības policijas un SD (drošības dienests) speciālā vienības Einsatzgruppe A vadīts. Bail bija visiem: par savu dzīvību, par saviem tuviniekiem. Bailes lika klusēt, aizvērt logu slēģus… Kolhozu laikos tīrums Kalnavišķu ceļa kriesajā pusē tika arts, sēts un pļauts. Ciema iedzīvotāji vienmēr atcerējās un zināja…ik pa laikam kādam paspruka kāds vārds par Višķu ebrejiem un asiņainajiem notikumiem Kalnavišķos… Bija jāpaiet pusgadsimtam pēc kara, lai par to runātu skaļi…

Pēc kara Višķos bija daudz romu tautības pārstāvju. Viņi dzīvoja kopā vienā mājā Mednieku ielā – varbūt piecas ģimenes t.i. 20 cilvēki vienā mājā un vēl arī zirgs mājās. Vecais čigāns Mihails izrīkoja visus un, ja vajadzēja, arī sodīja. Čigāni nekur nestrādāja. Bija ierasta aina Višķu ciemā: milzīgs troksnis, putekļu stabs, pa grantēto Komjaunatnes ielu joņo zirga rati ar dzelzs skrituļiem (asfalta toreiz vēl nebija),  čigāns ar garu bārdu sēž  ratos ar pātagu un triec zirgu cauri Višķu ciemam uz veikaliem.

Vēl 50-60 gados Višķos bija daudz vīru, kas paralēli darbam kolhozā vakaros nodarbojās ar kādu amatu. Kolhozā stāties negribēja neviens. Te bija kurpnieki un daudzi vietējie staigāja Višķu kurpnieku darinātajos apavos. Te bija ādu apstrādes darbnīca (koževņa), kur apstrādāja teļādas un Mednieku ielā bieži vējoja ādas smārds. Te dzīvoja galdnieks Adomovičs cilvēks ar zelta rokām. Viņš visu prata, pats māju uzcēla. Bija daudz un smagi jāstrādā. Neiztrūsktošas bija kopīgas kaimiņu kartupeļu talkas.

Višķos darbojās zvejniecības arteļi. Makšķerēja ne tikai Višķu ezeros, bet brauca arī uz Baltkrieviju. Plaudis nebija nekāda zivs, bet zutis bija visdārgākā zivs – maksāja 10 rubļi tāpat kā konjaka pudele. Zivis pirka ne tikai vietējie, arī caurbraucēji pilsētnieki iepirkās. Zvejniekiem nauda plūda kā jūra. Katrs loms tika nosvinēts: pēc konjaka pie Benjamiņa Pogeļa…skanēja dziesmas un akordeons…pēc konjaka glāzes ik pa laikam izcelās arī kāds kautiņš….

Komjaunatnes un Tirgus ielas stūrī bija bufete – galdiņi, uz letes stāvēja liels stikla sifons. Te mīlēja ienākt ciema vīri - varēja uzkost kaut ko siltu, iedzert 100 grami. Mednieku ielā dzīvoja Gaņa un Anfisa ar skanīgām balsīm. Viņām patika vakaros uzdziedāt krievu tautasdziesmas.

Bija laiks, kad 60-to gadu sākumā veikalos vajadzēja izstāvēt garu garās rindas pēc produktiem. Cilvēki pārtika no tā kas izauga saimniecībā, veikalā pirka maizi, sāli, cukuru un tēju. 70. gados veikalos parādījās arī importa preces.

Pārtikas veikalos bērniem lielākais kārums bija ledenes – 1kg maksāja rubli un piparmētru cepumi – arī 1kg rublis. Bērni varēja nopirkt 100 gramus pa desmit kapeikām. 60-to gadu bērni atceras, kā tirgus laukumā demonstrēja filmu “Spartaks”. Biļete maksāja 5 kapeikas, bet bērni uzrāpās uz žoga un skatījās kino par brīvu. Vēl pēc gadiem tirgus laukumā pulcējās vietējie zēni un spēlēja futbolu. Dotkas ezera pussala, kur kādreiz atradās Višķu koka baznīca, bija iemīļotākā peldvieta ciema bērniem.

Višķu ciemā svētdienās Komjaunatnes iela bija pārpildīta ar mašīnām. Arī vietējo bija jūra un ik pa laikam atgriezās diskusijas par pilsētas statusa piešķiršanu Višķiem.

Jekaterina (dzimusi Leonova) agrā jaunībā apprecējās un pameta vecāku mājas, taču joprojām līdz pat šai dienai izjūt radniecīgu saikne ar šo vietu. Viņa saka: “Te ir īpaša aura. Visa dzimta tikās Maskovskajas kapos Vasarsvētkos. Attiecības starp vietējiem bija vienkāršas, visi jutās kā savējie. Šeit dzīvoja, ebreji, poļi, latgaļi un krievi. Ebreji dzīvoja klusi, darīja savu darbu. Palīdzēja viens otram. Visi viens pret otru izturējās ar cieņu. Tēvs ejot cauri ciemam sveicinājās ar visiem noņemot cepuri. Atmiņā palikusi tikai labestība.”