Ebreju tautas genocīds
Daugavpilī un apkārtējos pagastos, kas jau 1941. gada 26. jūnijā nonāca vācu armijas rokās, visiem ebrejiem, sākot ar 4 gadu vecumu, pavēlēja nēsāt sešstūru zvaigzni, aizliedza staigāt pa ietvēm, mainīt dzīvokli un konfiscēja viņu mantu. Daugavpils cietoksnī pamestajās, pussagruvušajās kazarmās un staļļos tika organizēts geto. Pa Kalnavišķu ceļu turp devās arī Višķu miesta ebreji. Tikai dažiem izdevās izglābties.
Daugavpils geto tika nogalināti Josifa Reina vecāki. Kādu dienu Daugavpilī viņš satika zemnieku Aftomonu, kurš pilsētā bija ieradies ar zirga pajūgu. Zemnieks labprāt piedāvāja savu palīdzību un tūlīt aizveda viņu uz Koroļevščinu. Te Josifs Reins un vēl kāds ebrejs Girša Fogels tika slēpti uz krievu krāsns, taču, kad situācija kļuva bīstama, tika pārvesti uz Harciškiem - 6 km no Višķiem pie zemnieka Sergeja Trofimova. Tur gandrīz 2,5 gadus viņus izmitināja drošā slēptuvē - govju kūtī. [Якуб З. В те дни. 1933].
Višķu miests kādu brīdi kļuva par muzikāli apdāvinātās jaunās ebreju vijolnieces Cecīlijas Gradis slēptuvi. Viņa bija Latgales tautas konservatorijas direktora Paula Krūmiņa skolniece. Pauls Krūmiņš riskēdams ar savu dzīvību, pieņēma apdāvināto meiteni un viņas māsu Nadezdu Gradsi-Valks, savā dzīvoklī Daugavpilī Rīgas ielā 30. Kad Pauls Krūmiņš tika izsaukts uz nopratināšanu, abas ebreju meitenes naktī tika aizvestas uz slēptuvi Višķu miestā.
[Якуб З. В те дни. 1933].