Višķu sinagoga

Vārds "sinagoga" cēlies no grieķu vārda "synagoge" un nozīmē sapulce. Kopš seniem laikiem sinagoga ir ebreju garīgās un sabiedriskās dzīves centrs,pulcēšanās, mācīšanās un lūgšanu vieta. Sinagogās tika atvērtas pirmās skolas - tās bija jauniešu un pieaugušo vīriešu reliģiskās izglītības centrs. Višķu ebreju kopienas sinagoga atradās Rīgas ielā [agrāk - Tirgus iela]. Tā bija koka ēka, kas celta 1880. gadā un rekonstruēta 1936. gadā. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai ēkas pamati un lieveņa pakāpieni, jo sinagoga tika nodedzināta 1941. gada jūlijā, pēc citām liecībām sinagoga tika nojaukta ap 1946. gadu. Kopš 19. gadsimta 2. puses Višķu rabīni nāca no Placinsku dzimtas. 1897. gada Krievijas Impērijas tautas skaitīšanas dati liecina, ka Placinski Višķu miestā ieceļojuši no Polijas - Suvalkiem [poļu: Suwalki] un apmetušies uz dzīvi Pēterburgas ielā.

19. gadsimta beigās Višķu rabīns bija Mesels Placinskis [dz. 1839], no 1904. gada viņa dēls Šoloms Leibs Placinskis [dz. 1876. gada 29. janvārī], kurš kalpoja kā Višķu rabīns līdz 1930. gada 1. decembrim, līdz pārcēlās uz rabinātu Daugavpilī. Pēdējais Višķu rabīns bija Jankels Meijers Placinskis - Ploščinskis [dz. 1902. gada 6. jūnijā - 1941]. Viņu par Višķu rabīnu ievēlēja Višķu ebreju sabiedrības valde un 1931. gadā apstiprināja Garīgo lietu pārvalde.

No Placinsku ģimenes nāk arī Arons Placinskis [dz. 1910, Višķi - 1941, Viļāni], kurš kalpoja par rabīnu Antonopolē un Viļānos. Šoloma Leiba Placinska dēls Eliezers Manoahs Placinskis [dz. 1912, Višķi - 2007, Jeruzaleme] bija rabīns un reliģiskās skolas vadītājs Jeruzalemē.

Leizera Dumeša [dz. 1930, Višķos] atmiņas par Višķu sinagogu, pierakstītas 2007. gadā 

Ebreju tautas genocīds

Daugavpilī un apkārtējos pagastos, kas jau 1941. gada 26. jūnijā nonāca vācu armijas rokās, visiem ebrejiem, sākot ar 4 gadu vecumu, pavēlēja nēsāt sešstūru zvaigzni, aizliedza staigāt pa ietvēm, mainīt dzīvokli un konfiscēja viņu mantu. Daugavpils cietoksnī pamestajās, pussagruvušajās kazarmās un staļļos tika organizēts geto. Pa Kalnavišķu ceļu turp devās arī Višķu miesta ebreji. Tikai dažiem izdevās izglābties.

Daugavpils geto tika nogalināti Josifa Reina vecāki. Kādu dienu Daugavpilī viņš satika zemnieku Aftomonu, kurš pilsētā bija ieradies ar zirga pajūgu. Zemnieks labprāt piedāvāja savu palīdzību un tūlīt aizveda viņu uz Koroļevščinu. Te Josifs Reins un vēl kāds ebrejs Girša Fogels tika slēpti uz krievu krāsns, taču, kad situācija kļuva bīstama, tika pārvesti uz Harciškiem - 6 km no Višķiem pie zemnieka Sergeja Trofimova. Tur gandrīz 2,5 gadus viņus izmitināja drošā slēptuvē - govju kūtī. [Якуб З. В те дни. 1933].

Višķu miests kādu brīdi kļuva par muzikāli apdāvinātās jaunās ebreju vijolnieces Cecīlijas Gradis slēptuvi. Viņa bija Latgales tautas konservatorijas direktora Paula Krūmiņa skolniece. Pauls Krūmiņš riskēdams ar savu dzīvību, pieņēma apdāvināto meiteni un viņas māsu Nadezdu Gradsi-Valks, savā dzīvoklī Daugavpilī Rīgas ielā 30. Kad Pauls Krūmiņš tika izsaukts uz nopratināšanu, abas ebreju meitenes naktī tika aizvestas uz slēptuvi Višķu miestā.

[Якуб З. В те дни. 1933].

Višķu ebreju kapsēta izveidota 19. gadsimta sākumā. Senākie kapu pieminekļi - akmens stēlas - šajā kapsētā datēti ar 19. gadsimta 50. - 90. gadiem. To noformējums ir ļoti vienkāršs. Tikai retos gadījumos izmantoti dekori: balodis - ebreju tautas simbols, brieži - nevainības simbols, kā arī vīnogulāji - auglīga darba un ebreju tautas simbols. Stēlās attēlota Dāvida zvaigzne, ziedu motīvi, kā arī senākais jūdaisma simbols - septiņzaru svečturis jeb menora. Šajā kapsētā ir arī daži oheli - tradicionāla ebreju konstrukcija virs kapa, kas simbolizē klintī izcirstas senas kapavietas un svētnīcas, kurās atradās Derības šķirsts.

Holokausta memoriālās vietas Latvijā

Daugavpils novads, Višķi vairāk

Višķi - ebreju tirgotāju un skroderu miests

Ebreji bija tirgotāji, krodzinieki, amatnieki un muižu nomnieki. Lauku rajonos populāri bija ebreju sīktirgotāji - pauninieki, kas staigāja no vienas zemnieku sētas uz otru, pārdodot dažādas sīkpreces. 19. gadsimta vidū Latgales ebrejus, kuru līdzekļi pārsniedza 500 rubļu gadā, ieskaitīja tirgotāju kārtā. Līdz pat 1940. gadam, kad padomju vara likvidēja privātīpašumu, daudzi ebreji saglabāja savus rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus un sekmīgi saimniekoja. Višķu pagasta teritorijā darbojās dažāda veida preču tirdzniecības uzņēmumi: 2 pārtikas preču, 13 importa preču, 4 gaļas produktu, 1 alkoholisko dzērienu, 2 labības, 1 apģērbu, 1 cepuru, 5 apavu, 9 manufaktūras, 1 galantērijas, 12 sīkpreču, 1 māla trauku, 1 dzelzs preču veikals [Valsts statistikas pārvaldes izdevums, kas sastādīts pēc 1935. gada tautas, sējumu-mājlopu un pirmās tirdzniecības-rūpniecības skaitīšanas materiāliem]. Tie galvenokārt atradās Višķos, Aglonas ielā. Rūpniecības attīstību pagastā sekmēja sešas dzirnavas, divas kokzāģētavas un viena maizes ceptuve. To īpašnieki vairumā bija ebreji.

Ziņot par pārkāpumu Uzzināt vairāk